ČETRI ZILOŅI, KAS TUR PASAULI, JEB IZPLATĪTĀKIE MOTOBRAUCĒJU MĪTI

Cilvēces vēstures gaitā bijuši visdažādākie mīti, kas laikā un vietā, kur tie radušies, tika uzskatīti par patiesiem, lai cik nepatiesi arī būtu. Savi mīti un aizspriedumi ir arī plašajai motobraucēju brālībai. Populārākos “moto mītus” atspēkot aicinājām

Kādreiz cilvēki svēti ticēja, ka zeme ir milzīgs, plakans disks, kas balstās uz četru ziloņu mugurām kuri savukārt, stāv uz milzu bruņurupuča. Šoreiz parunāsim par tiem četriem “ziloņiem”, kas simbolizē motobraucēju vidū iesīkstējošos mītus par riepām, eļļām, ķiverēm un ekipējumu.

Mīts Nr. 1

Ja pilnīgi jaunas motociklu riepas ir ražotas pirms diviem, trim gadiem, tad tās vairs nav jaunas. Riepas vecumu noteikt ir vienkārši. Uz katras riepas sāna malas ir kodēts marķējums ar ražošanas datumu. Pirmie divi koda cipari norāda ražošanas gada nedēļu (no 1 līdz 52), otrs ciparu pāris norāda ražošanas gadu. Taču ne viens vien motobraucējs ir pārliecināts – ja pilnīgi jaunas moča riepas ražotas tikai pirms gada, tad tās vairs nav labas. “Tas ir mīts,” saka Mareks Tanakovs. “Arī tad, ja riepas ir ražotas pirms diviem vai pat trim gadiem, tās ir tikpat labas, it kā būtu ražotas tikai vakar.”

Riepu ražotāji norāda, ka jaunas riepas, ja vien tās ir pareizi uzglabātas, pat pēc 5 gadiem ir tikpat labas kā izlaišanas gadā. Motobraucēji ar vienām riepām nobrauc vidēji divas līdz četras sezonas. Savukārt, ja riepas motociklam kalpojušas piecus gadus, ir laiks tās nomainīt. Šajā laikā uz riepas sāniem gumijas oksidēšanās dēļ jau būs parādījušās nelielas plaisas, kas liecina – riepa savu laiku ir nokalpojusi.

Mīts Nr. 2

Eļļa motocikla dzinējā jāmaina tieši pirms sezonas sākuma. Tas ir ļoti izplatīts un nepareizs priekšstats. Motociklam motoreļļa jāmaina rudenī, pirms tā nolikšanas “ziemas guļā”. “Ir gluži vienalga, vai jauna motoreļļa atrodas kannā vai motocikla karterī. Turpretim veca eļļa var radīt problēmas,” uzsver Mareks Tanakovs. Motora darbības procesā jebkura eļļa oksidējas un tajā veidojas dažādi ķīmiski savienojumi, kas nenāks par labu motora darbībai. Ja dzinējs visu ziemu stāvēs ar nooksidējušos eļļu, tad dzinējā nosēdīsies nogulsnējumi, kurus pēc tam būs ļoti grūti vai pat neiespējami dabūt no tā laukā. Mainot eļļu rudenī, šis risks tiks novērsts.

Mīts Nr. 3

Slēgtās ķiveres ierobežo redzamību. Nav taisnība. Neatkarīgi no tā, vai ķivere domāta šosejai vai motokrosam, tās atvērumam būs vismaz 210 grādu redzes leņķis. Mareks Tanakovs norāda, ka šāds redzes leņķis ir vairāk kā pietiekams. “Enduro tipa ķiverēm atvērums ir platāks, un tās tiešām nekādā veidā neietekmē redzes leņķi, jo redzes laukums tām ir superliels. Tomēr jāpatur prātā, ka enduro tipa ķivere vienmēr tiek lietota komplektā ar brillēm,” saka “I’M Inter Motors” produktu grupas vadītājs. No oglekļa kompozītšķiedrām ražota slēgtā ķivere tomēr būs ciešāka, un līdz ar to tā būs arī visdrošākā. Turklāt šī materiāla triecienizturība ir viena no visaugstākajām. Ne velti šos materiālus izmanto arī F1 bolīdu izgatavošanā. Pārliecībai, ka šīs ķiveres ierobežo redzamību, galvenokārt ir psiholoģisks raksturs. Tā kā slēgtā tipa ķiverēm polsterējums ir tuvāk acīm, tad var rasties sajūta, ka tas traucē. Taču tas drīzāk ir saistīts ar ieradumu, jo īpaši tad, ja motobraucējs iepriekš lietojis atvērtā tipa ķiveri.

Mīts Nr. 4

Ādas motoapģērbs ir drošāks par tekstilu. Šis ir ļoti sens mīts, kas radās līdz ar motobraucēju tekstila apģērba parādīšanos. Savā ziņā to palīdz uzturēt arī tas, ka sacīkstēs joprojām tiek izmantoti ādas kombinezoni. Turklāt braukšana ar moci ir arī stila lieta, un āda vienmēr izskatīsies elegantāk un arī dārgāk. Taču motobraucējam apģērbs kalpo ne vien komfortam un stilam, tam ir arī funkcionāla nozīme, kas padara braukšanu drošu. Un te nu tekstila izstrādājumi ne par mata tiesu neatpaliek no ādas. “Motobraucēju tekstila apģērbu un to ražošanā izmantotās prettraumu tehnoloģijas pēdējos gados ir tik strauji attīstījušās, ka ļāvušas tekstilam pielīdzināties ādai un dažos parametros to arī pārspēt,” uzsver Mareks Tanakovs. Ādas apģērbi ir smagi un stīvi, ķermenis tajos pastiprināti svīst un neelpo, savukārt tekstilu raksturo komforts un kustību brīvība. Šo īpašību dēļ ar tekstilu papildina motobraucēju trases tērpu kustīgās vietas. Protams, ir arī tādi trases tērpi, kuru kustīgās vietas ražotas no ķengurādas, taču šādu kombinezonu cena ir ļoti augsta. “Tekstils ir droša, ērta komfortabla un, pats galvenais, nedārga izvēle. Tekstila izstrādājumi tikpat labi kā āda aizsargā no lietus, vēja un aukstuma, ja nepieciešams, ļauj arī ķermenim atdzesēties. Šādi apģērbi ir arī tik uzticamam zīmolam kā Alpinestars, un tas jau par kaut ko liecina,” saka Mareks Tanakovs.