Publikācijas datums: 2021-03-18

TOYOTA COROLLA E120 (2001–2007) EKSPLUATĀCIJAS NIANSES

Otrreizējā tirgū piedāvātās 9. paaudzes Toyota Corolla ir pievilcīgas ar savu visai zemo cenu. Cik drošs ir šis modelis šādā vecumā?

Benzīna dzinēji


Benzīna versijas tika aprīkotas ar ZZ sērijas dzinējiem. Salīdzinot ar vecākiem Toyota dzinējiem, šie motori ir prasīgāki apkopes kvalitātes ziņā un piekāpjas resursa ziņā. Dzinēju konstrukcija, kā tagad saka, ir “vienreizēja” – plānsienu čuguna čaulas alumīnija blokā, eļļas sūknis bez ražīguma rezerves, fāžu regulators un tievas GSM ķēdes. Tomēr pēc mūsdienu kritērijiem ZZ sērijas motorus tik un tā var uzskatīt par samērā nepretencioziem. Dzinēji ir pilnībā remontējami, un motora nodalījuma komponējums ir tuvu optimālajam. Sākotnēji par mazāk veiksmīgu tika uzskatīts 1,8 litru dzinējs, kam ražošanas laikā dažas reizes tika mainīta virzuļu grupa, gāzes sadales mehānisms utt. Dzinējam ir tieksme pēc palielināta eļļas patēriņa. Virzuļu grupas versijās, kas izlaistas līdz 2005. gadam, nav pašas izturīgākās, un vieglais cilindru bloks ir jutīgs pret pārkaršanu. Ķēdes resurss – 120–150 tūkst. km, lai gan tā nokalpo arī ilgāk. Vārstu blīvslēgiem nav īpaši veiksmīga konstrukcija, un to resurss dažreiz ir tikai četri, pieci gadi. Par spīti minētajiem trūkumiem, daudziem īpašniekiem šie motori ir nokalpojuši 250–350 tūkstošus kilometru bez kapitālā remonta. 1,4 un 1,6 l dzinēji būtībā ir 1,8 litru motora samazinātas versijas, bet ekspluatācijā tie sagādā mazāk rūpju. Eļļas apetīte arī nav tik izteikta, bet, ja tomēr parādās, tad galvenokārt pēc vairāk nekā 250 tūkst. km nobraukuma, bloka galva – drošāka, un ķēdes resurss ir ilgāks. Visiem dzinējiem ieteicams pievērst uzmanību kartera ventilācijas sistēmas tīrībai.


Dīzeļdzinēji

Corolla E 120 ir divi dīzeļdzinēji: 1,4 litru 1ND-TV un 2,0 litru 1CD-FTV. 1,4 litru dīzelis ir Toyota pirmais dzinējs ar alumīnija cilindru bloku. Barošanas sistēma – Common Rail, Bosch degvielas sistēmai ir pieklājīgs resurss un remontējamība. Neraugoties uz plānsienu cilindru bloku, dzinējs ir pietiekami dzīvotspējīgs. Resurss var būt 300–400 tūkst. km un pat vairāk – tas atkarīgs no apkopes kvalitātes. Ievērojama cilindru un virzuļu grupas nodiluma gadījumā vērojams palielināts kartera gāzu spiediens, kas apgrūtina eļļas novadīšanu no turbīnas. Rezultātā turbīna sāk dzīt eļļu caur blīvējumu. Vārstu piedziņā nav hidrokompensatoru, siltuma atstarpes jāregulē ik pēc 100 tūkst. km. 2,0 litru dzinējs, zināms arī kā D-4D, ir diezgan drošs, bet Denso degvielas sistēma tiek uzskatīta par problemātisku apkopes ziņā. Tas gan nav saistīts ar konstrukciju, jo tā ir visai pieņemama tāpat kā resurss, bet ar to, ka Denso ilgu laiku nepiedāvāja augstspiediena degvielas sūkņa un sprauslu remonta risinājumus. Tagad šī problēma ir novērsta. Arī vārstiem nav hidrokompensatoru, GSM piedziņā – siksna. Daži īpašnieki atzīmē samērā nelielo ūdens sūkņa resursu – apmēram 50–60 tūkst. km.


Transmisija

Mehāniskās ātrumkārbas parasti ir uzticamas, taču tām ir arī trūkumi. Sekundārās vārpstas gultņi var sākt trokšņot pēc 150 tūkst. km, lai gan sēdvieta sasitas pēdējā. Nobraucot vairāk nekā 200 tūkst. km, iespējams sinhronizatoru nodilums, bet balansiera stiprinājuma vietā korodē piedziņas vārpsta. Iespējami divi notikumu attīstības scenāriji – vai nu balansieris pagriežas, vai arī pārlūst vārpsta, kas gadās retāk. Par vienu no veiksmīgākajām automātiskajām pārnesumkārbām tiek uzskatīta Aisin A246E, kas Eiropas automašīnās nav bieži sastopama. Veicot pienācīgu apkopi, pārnesumkārbas resurss ir ļoti liels. Automātiskā ātrumkārba Aisin U431 nav tik izturīga un ir prasīgāka apkopes ziņā, bet kopumā arī ir diezgan uzticama. Hidrotransformatora bloķēšanas uzliku nodilums var gadīties pirms 200 tūkst. km, un, ja uzlikas laikus nenomaina, nāksies remontēt visu pārnesumkārbu. Ir zināmi gadījumi, kad U sērijas pārnesumkārba ir mainīta pret A sērijas pārnesumkārbu, tāpēc nāksies nomainīt arī vadības bloku komplektu un daļu instalācijas.


Ritošā daļa

Piekare – vienkārša un izturīga, tai reti var būt nepieciešama nopietna iejaukšanās pirms 100 tūkst. km nobraukuma, taču tai nepatīk pārslodzes. Automašīnām ar lielu nobraukumu reizēm vērojama zema bremžu sistēmas darbības stabilitāte: palielināts spiediens uz pedāļa vai tā iekrišana. Iemesls – vakuuma pastiprinātāja hermētiskuma zudums, vakuuma maģistrāles vārstu nekorekta darbība vai blīvējumu nodilums galvenajā bremžu cilindrā. Daudzās automašīnās ir stūres vadības elektropastiprinātājs. Pats mezgls ir uzticams, taču pēc 250–300 tūkst. km nobraukuma bieži vien ir jāmaina stūres griezes momenta sensors. Hidropastiprinātājs ir vēl uzticamāks, un, regulāri mainot darba šķidrumu, tas kalpo ilgu laiku.


Virsbūve

Korozijizturība – vidējā līmenī. Dažām automašīnām rūsu var sastapt uz riteņu arku, motora pārsega malām vai virs priekšējā stikla. Rūsa uz durvīm, tostarp aizmugurējām, nav bieži sastopama, un parasti ir rezultāts nekvalitatīvam virsbūves remontam vai nekorekti veiktai pretkorozijas apstrādei, jo tiek aizsmērētas drenāžas atveres. Viltīgas vietas – aizmugurējās arkas, it īpaši kreisā, kur degvielas uzpildes caurules aizsardzība no netīrumiem gluži pretēji savāc netīrumus un mitrumu, izraisot koroziju šajā zonā. Sāk rūsēt caurule, bet pēc tās – virsbūve. Labajā arkā korodē metāls ap noslēgu, bet to ir viegli laikus pamanīt. Atsperu balstu stiprinājuma vietās korozija bieži sākas šuvēs, laika gaitā izplešoties visapkārt. Arī zem bagāžnieka grīdas, virs izplūdes sistēmas un rezerves riteņa nišā bieži ir sastopami mazi rūsas perēkļi. Būtu labi arī apakšu pasargāt ar pretkorozijas līdzekļiem, jo rūsa šuvēs ir sastopama arī tur. Aizmugurējo lukturu blīvējumi nav paši veiksmīgākie, bet lukturu stiprinājumi laika gaitā kļūst vājāki, rezultātā bagāžniekā sāk iekļūt putekļi un mitrums.
Salons ir kārtīgi samontēts, materiāli ir kvalitatīvi un izturīgi. Ja aizsērē ventilācijas sistēmas drenāža, salonā sāk ieplūst ūdens. Mitrums uz grīdas sastopams bieži, rezultātā sāk rūsēt priekšējo sēdekļu stiprinājumi pie grīdas. Tomēr tas nav pats sliktākais, sliktāk ir tad, ja mitrums sabojā dzinēja vadības bloku.


Kopsavilkums

Devītā Corolla ir diezgan nepretencioza un uzticama automašīna, bet bieži vien tā arī ir problēma. Automašīna ar izturīga darba zirga imidžu bieži tiek izmantota intensīvi, bet apkope veikta kā pagadās. Un arī vecums vairumam eksemplāru jau ir pieklājīgs. Rezultātā tirgū netrūkst automašīnu, kuras iepriekšējie īpašnieki ir kārtīgi paplucinājuši. Tomēr atrast vēl nenomocītu eksemplāru ar caurspīdīgu vēsturi ir visai reāli, un šāds auto korektas apkopes gadījumā spēj uzticīgi kalpot vēl diezgan ilgi.