Publikācijas datums: 2025-04-04

Mūzika automašīnā

Ir grūti iedomāties modernu automobili bez multimediju sistēmas. Turklāt, izstrādājot mūsdienu automašīnu modeļu lielāko daļu, daudz pūļu tiek veltīts tieši tam, lai salonā radītu labu skaņu. Kādreiz viss bija citādi: pat parasts radiouztvērējs bija grezna un dārga opcija. Starp citu, līdzās radio un vēlāk arī magnetofoniem automašīnās tika izmantotas arī citas interesantas skaņas atskaņošanas ierīces.

1904. gadā amerikāņu izgudrotājs Lī de Forests Pasaules izstādē Sentluisā nodemonstrēja pirmā auto radiouztvērēja koncepciju. Pēc 20 gadiem, 1924. gadā, radiouztvērējs pirmo reizi tika uzstādīts automašīnā – tas notika Jaundienvidvelsā Austrālijā. Drīz pēc tam dažādi uzņēmumi mēģināja uzstādīt radio automašīnā, taču līdz sērijveida izmantošanai vēl bija tāls ceļš. Grūtības radīja strāvas padeve un radiostaciju uztveres regulēšanas precizitāte. Lai radio darbotos, dažādām elektroniskām lampām bija nepieciešamas vairākas sprieguma vērtības. Turklāt bieži vien tas bija spriegums, kas pārsniedza borta tīklā pieejamos sešus voltus (tajā laikā 12 voltu shēma vēl netika izmantota).

Pirmo radiouztvērēju darbināšanai dažreiz pat uzstādīja atsevišķu akumulatoru. Problēmu mēģināja risināt, izmantojot sprieguma pārveidotāju, taču tā laika tehnoloģijas bija tālu no ideāla, un pārveidotājs sanāca masīvs, smags un ne pārāk drošs. Arī paši radiouztvērēji nemaz nelīdzinājās pašreizējiem: pirmie modeļi svēra aptuveni 18 kilogramus, tos montēja zem sēdekļiem vai bagāžniekā, turklāt uz speciālām sliecītēm, kas ļāva ierīci izbīdīt, izvilkt un paņemt līdzi. Tas tika darīts ne tik daudz tādēļ, lai pasargātu no zādzības, bet gan tādēļ, lai būtu iespējams remontēt, kas bija nepieciešams diezgan bieži: radiouztvērēja lampu resurss pastāvīgu vibrāciju apstākļos bija ārkārtīgi īss.

Amerika

Vairāk vai mazāk masveidā automašīnu radio sāka piedāvāt kā opciju, sākot ar 1930. gadiem. Amerikas uzņēmums “Galvin Manufacturing” sākumā “Motorola” radiouztvērējus tirgoja par 130 dolāriem. Tā nav maza summa: dolāram toreiz bija cita vērtība. Tolaik populārais “Ford A” maksāja no 385 līdz 1400 dolāriem. Pirktspējas ziņā 130 dolārus no 1930. gadiem var pielīdzināt aptuveni 17 000 mūsdienu dolāru.

Radio automašīnā popularitāte un šīs opcijas milzīgais pieprasījums izraisīja pilnveidošanas vilni. Tostarp parādījās miniatūras, pret vibrācijām izturīgas metāla lampas. Kopš tā laika lampu standarta barošanas spriegums sāka sasniegt 6,3 voltus – tieši tikpat, cik ražoja automašīnas borta tīkls. Līdz 1930. gadu vidum auto radiouztvērējs kļuva kompaktāks, uzlabotāks, savukārt tā cena samazinājās līdz pieņemamākiem 40–70 dolāriem. Automašīnās radio sāka uzstādīt autorūpnīcu konveijeros: 1940. gadu sākumā “Ford” koncerns bija viens no pirmajiem, kas radiouztvērēju piedāvāja kā standarta aprīkojumu.

 

Pirmo “Motorola” automobiļu radiouztvērēju reklāmas brošūra, ASV, 1930. gadi.

Eiropa

Eiropā par progresa lokomotīvi kļuva uzņēmums “Bosch”. Sadarbībā ar uzņēmumu “Idel-Werke”, kas vēlāk tika iekļauts Vācijas koncerna sastāvā, tirgū tika ieviests zīmols “Blaupunkt” (Blauer Punkt − vācu valodā “zilais punkts”). Pirmais “Blaupunkt” radiouztvērējs “Autosuper 5” parādījās 1932. gadā. Ierīce svēra 12 kilogramus un jau tad bija aprīkota ar kabeļa tālvadības pulti, jo tās gabarītu un svara dēļ atradās nevis uz priekšējā paneļa, bet kaut kur citā vietā. Cenu līmenis bija līdzīgs situācijai Amerikā: pirmie radiouztvērēji maksāja 365 reihsmarkas – aptuveni 20% no tā laika budžeta klases automašīnas cenas. Tā bija luksusa opcija, taču jau 1939. gadā modelim “Horch 930S” radiouztvērējs bija rūpnīcas komplektācijas elements. Tomēr šis automobilis arī pats bija dārgs un prestižs.

Pirmais salīdzinoši masveidā ražotais auto radiouztvērējs Eiropā bija “Blaupunkt Autosuper 5” (1932). Šo smago (12 kg) un dārgo ierīci dažiem automobiļiem uzstādīja kā opciju, lai gan tolaik prestižajam “Horch 930S” šāds radiouztvērējs bija jau rūpnīcas komplektācijā.

Skaņuplates

1960. gadi ir periods, kad automašīnās sāka parādīties magnetofoni, taču auto skaņas vēsturē bija vēl viens interesants posms. Radio ir labi, taču dažreiz ir vēlme paklausīties nevis to, ko pārraida, bet tieši to, ko gribas. Kā zināms, stacionārās ierīces ierakstītas skaņas atskaņošanai parādījās gandrīz vienlaikus ar pirmajiem automobiļiem: runa ir par skaņuplašu gramofoniem – pirmā šāda ierīce tika izgudrota 1887. gadā. Virziens attīstījās diezgan ātri, un XX gadsimta sākumā gramofonu un to plašu ražošana ASV un Eiropā kļuva par pietiekami spēcīgu nozari.

XX gadsimta automašīnām mēģināja uzstādīt tobrīd jaunākās ierīces skaņas atskaņošanai – proti, gramofonus ar septiņu un desmit collu platēm. Grūtības izrādījās pārāk lielas, savukārt ērtības – apšaubāmas. Pirmkārt, plates, ko tolaik izgatavoja no šellaka, bija viegli sasitamas, turklāt to resurss bija ļoti mazs: tikai viens vai divi desmiti atskaņošanas reižu. Otrkārt, septiņu collu platē satilpa vien piecu minūšu ieraksts. Desmit collu platē satilpa nedaudz vairāk, taču pat tādā platē nevarēja pilnībā iekļaut vismaz vienu skaņdarbu – tie tolaik bija daudz garāki nekā tagad.

Izstrādātāji ilgi izmēģināja dažādus variantus, taču tikai pēc pusgadsimta izdevās piedāvāt risinājumu, kuru vismaz kaut kā varēja izmantot automašīnās. Piemēram, “Chrysler” savās automašīnās no 1956. līdz 1959. gadam uzstādīja atskaņotājus “Highway hi-fi Phonograph”, kas paredzēti īpašu desmit un divpadsmit collu plašu atskaņošanai ar 45 un 33 apgriezieniem minūtē. Sistēmu izstrādāja nevis pats “Chrysler”, bet uzņēmums “Columbia Special Products” – tas arī ražoja tam ekskluzīvas plates, savukārt pašus atskaņotājus montēja meitasuzņēmums CBS.

Par skaņuplašu izmantošanas automašīnā augsto tehnoloģiju kļuva čeindžers “RCA Victor AP-1”. Automašīnām “Cadillac” un “DeSoto” šāda iekārta bija pieejama no 1955. gada un tika ražota apmēram līdz 1962. gadam. Ierīce izmantoja izplatītākās parastās 45 apgriezienu plates un atbalstīja līdz pat sešām automātiski pārslēdzamām platēm. Protams, visi iepriekš minētie risinājumi nekļuva par patiešām masveidīgiem to sarežģītības, dārdzības un zemā drošuma dēļ.

Magnetofonu ēra

Magnetofonu vēsturi arī var salīdzināt ar automašīnu vēsturi. Magnētiskās ierakstīšanas princips – toreiz vēl uz tērauda stieples – tika izstrādāts 1878. gadā, savukārt 1895. gadā tika izgatavota pirmā strādājošā ierīce. Lenšu magnetofoni parādījās vēlāk: to samērā masveidīga ražošana sākās 1930. gados. Sākumā tās bija masīvas, uzstādīšanai automašīnās ļoti nepiemērotas spoļu ierīces, lai gan dažos limuzīnos tās uzstādīja pēc privātiem pasūtījumiem. Magnetofonu masveida izmantošana automašīnās kļuva iespējama, pārejot uz kasetēm.

1964. gadā Amerikā sāka ražot magnetofonus ar “Stereo 8” formāta kasetēm. Tās vēl nebija tās kompaktās kasetes, kuras zinām mēs, bet kaut kas līdzīgs kasetnēm ar astoņiem celiņiem: pa 11,5 minūtēm katrā celiņā, ar automātisku pārslēgšanu starp tiem. Pirmie magnetofoni ar šādām kasetēm parādījās 1966. gada modeļa “Ford” automobiļiem. “Stereo 8” formāts tika izmantots līdz 1980. gadiem, tomēr patiešām masveidīgs magnētiskais ieraksts automašīnā kļuva līdz ar “Philips” 1963. gada kompaktās kasetes formāta ieviešanu. Skaņas kvalitāte nebija ideāla, tomēr kompaktums un ērtums šo trūkumu kompensēja.

Mūzikas atskaņošanas kvalitāti no kasetēm uzlaboja līdz 1990. gadu beigām, pēc tam sākās kompaktdisku ēra. Tehnoloģiju straujā attīstība noveda pie tā, ka kompaktdiskus jau pēc 10–15 gadiem izkonkurēja FM modulatori un pēc tam – multivides sistēmas, kas var atskaņot skaņu no USB atmiņas, viedtālruņa utt. Tomēr simt gadu laikā dažas lietas ir palikušas nemainīgas: mēs joprojām automašīnā klausāmies radio.

Pāreja no spolēm uz kasetēm magnetofonus padarīja daudz kompaktākus, nodrošinot iespēju tos masveidā izmantot automašīnās. Tolaik tās vēl nebija mums ierastās kompaktās kasetes, bet “Stereo 8” formāta 8 celiņu kasetnes. 1966. gada “Ford” modeļa automobiļi bija vieni no pirmajiem, kuros šādus magnetofonus sāka uzstādīt jau uz konveijera.