Dzinēja iedarbināšana ar nosēdušos akumulatoru
Plaši izplatīta situācija: automašīnai izlādējies akumulators, ir “piepīpēšanas” vadi vai tā dēvētais būsteris – portatīva iedarbināšanas ierīce ar litija bateriju. Tomēr vajadzīgajā brīdī ar tiem neizdodas iedarbināt dzinēju. Kāpēc tā notiek?
Kāpēc “piepīpēšanas” vadi izrādās neefektīvi
Plaši izplatīta situācija: automašīnai izlādējies akumulators, ir “piepīpēšanas” vadi vai tā dēvētais būsteris – portatīva iedarbināšanas ierīce ar litija bateriju. Tomēr vajadzīgajā brīdī ar tiem neizdodas iedarbināt dzinēju. Kāpēc tā notiek?
Aprakstītajos gadījumos problēma var būt gan izstrādājumu kvalitātē, gan pareizā to lietošanā. Pirmais gadījums biežāk attiecas uz vadiem. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka vadi ir diezgan pamatīgi, resni, ar masīvām krokodilspailēm, taču pieslēdzot vadi uzkarst, startera ievilkšanas relejs klikšķ, dzinējs raustās, bet neiedarbinās. Parasti runa ir par nepietiekamu šķērsgriezumu.
Šķērsgriezums
No skolas fizikas kursa mēs atceramies – jo resnāks vads, jo vairāk strāvas tas spēj izlaist sev cauri. Neapšaubāmi, liela strāva var plūst arī pa tievu vadu, bet neilgi. Sprieguma kritums vadā būs pārāk liels, bet termiskā sasilšana ātri izkausēs vispirms izolāciju un pēc tam arī pašu vadītāja metālu. Tādēļ “piepīpēšanas” vadiem jābūt aptuveni tādam pašam šķērsgriezumam, kāds ir automašīnas startera vadiem.
Piemēram, pārliecinošai un ilgstošai 200 ampēru strāvas pārvadei ir nepieciešams apmēram 70 kvadrātmilimetru vada šķērsgriezums; 250 ampēru – 90 kvadrātmilimetru, 300 ampēru – 120 kvadrātmilimetru. Elastīgie vadi sastāv no atsevišķām dzīslām, kuru šķērsgriezums tiek summēts, aprēķinot visa vada šķērsgriezumu. Viltība ir tajā, ka dažreiz šo šķērsgriezumu nav tik viegli saprast. Ražotājs ne vienmēr afišē šo parametru, bet pircējs bieži vien to novērtē netieši – pēc ārējā biezuma.
Ārpusē un iekšpusē
Bieza izolācija ne vienmēr nozīmē, ka iekšpusē ir resns vads. Tirgū sastopami ne visai saprotamas izcelsmes izstrādājumi, kuru ārējais diametrs pēc izolācijas ir aptuveni 8–10 mm, taču iekšā slēpjas 1–2 mm šķērsgriezuma vads (sk. fotoattēlu). Vienkāršs pārrēķins liecina, ka šādi vadi labākajā gadījumā ir paredzēti 15–20 ampēru strāvai. Sprieguma kritums sanāk tik liels, ka strāva no donora akumulatora līdz saņēmēja akumulatoram vajadzīgajā daudzumā vienkārši neaiziet.
Vispār jau ir vienkāršs veids, kā pirms pirkšanas novērtēt vadu kvalitāti – jāapskata vieta, kur kabelis ir iestrādāts spailēs, tur var redzēt vadu bez izolācijas. Šķērsgriezumu novērtēt palīdzēs parasts sērkociņš – tas ir aptuveni 2 kvadrātmilimetru resns, tātad šķērsgriezums ir aptuveni 4 mm. Tāda šķērsgriezuma vara vads ir paredzēts aptuveni 30 ampēru strāvai, tādējādi iedarbināšanas vada kopējam šķērsgriezumam ir jāpārsniedz sērkociņa biezums vismaz divas vai trīs reizes, bet ideālā gadījumā – vēl vairāk.
Spailes
Svarīgs ir arī vada dzīslu iestrādāšanas veids krokodilspaiļu spailēs. Ja vads nav iespiests metālā tieši un stingri, bet ietīts izolācijā un saspiests kopā ar to, tad diezin vai to var saukt par labāko risinājumu (sk. fotoattēlu). Runa nav tikai par to, ka kontakta laukums nav maksimāls, laika gaitā izolācija zaudē elastību, krokodilspailes piespiešana pie metāla pavājinās. Kontakts kļūst sliktāks, strāva samazinās un vads sāk sakarst. Vēlamāks stiprinājuma veids ir stingrs saspiešanas veids “metāls pret metālu” vai lodēšana. Augšējā cenu segmenta vados var tikt izmantots tāds risinājums kā katras krokodilspailes augšējās un apakšējās lūpas savienošana ar vadu, lai palielinātu kontakta laukumu un samazinātu strāvas zudumu.
Ir arī nianse saistībā ar krokodilspaiļu lūpu materiālu – ideālā gadījumā tas ir tīrs varš. No vara var būt izgatavota vai nu visa spaile, vai tās kontakta daļa ar satverējzobiņiem. Ne ar ko nepārklātās tērauda spailes vai nu tērauda, bet galvaniski pārklātas ar plānu vara kārtu ir ne tik veiksmīgs risinājums. Abus šos variantus viegli konstatēt, izmantojot magnētu. Lieta tāda, ka tērauds rada papildu pretestību, ko laika gaitā pastiprina rūsa. Plānais galvaniskais vara slānis parasti nepalīdz, jo tas ātri noberžas.
Un tomēr, ja vadiem nav tie labākie parametri, bet citi uzreiz nav pieejami, vai var kaut kā iedarbināt ar tiem? Teorētiski – var mēģināt, bet bez garantijas. Visticamāk, tā būs nevis “piepīpēšana”, bet izlādējušās akumulatora uzlādēšana, un turklāt būs jāuzrauga vadu sasilšana. Protams, vadi tiek pieslēgti ar izslēgtu dzinēju. Pēc pieslēgšanas donora automašīnas dzinējam būs jāpastrādā ilgāk – dažreiz līdz pat 15–30 minūtēm. Pēc tam jānoslāpē dzinējs, jānoņem vadi un jāmēģina iedarbināt saņēmēja automašīna. Starp citu, tas tiek uzskatīts arī par drošāko veidu. Vai var iedarbināt saņēmēja automašīnu, nenoņemot vadus? Principā var, auto mēģinās iedarbināties kā no divām baterijām, bet donora automašīnas motoram tomēr ir jābūt izslēgtam.
Piemērs ar vadiem, ar kādiem “piepīpēt” būs diezgan problemātiski. Fotoattēlā redzams, cik iespaidīga ārējā izolācija izskatās biezuma ziņā, taču iekšpusē slēpjas vads, kura šķērsgriezums ir mazāks par 20 kvadrātmilimetriem.
