ABS vēsture Maz zināmi fakti
Pastāv uzskats, ka pirmais automobilis ar ABS Mercedes-Benz S-Class tika radīts 20. gs. 70. gadu beigās, bet pirmais motocikls ar šo ierīci bija Honda Gold Wing. Tas neatbilst patiesībai: pretbloķēšanas sistēmas sāka izmantot pirms vairāk nekā 80 gadiem, turklāt sākumā tās neizmantoja automobiļos.

1936. gadā uzņēmums Bosch saņēma patentu ierīcei, kas novērš riteņu bloķēšanu motorizētiem transportlīdzekļiem. Sistēmu sāka uzstādīt lidmašīnās, pirmām kārtām tajās, kurās nebija šasijas priekšgala statņa un kurām riteņu bloķēšana bremzējot pēc nosēšanās varēja izraisīt “knābāšanu” uz priekšu un apgāšanos. Veicot dažus uzlabojumus, sistēma spēja izlīdzināt arī riteņu ātrumus.
Sistēmas izmantošana automobiļiem pirmo reizi datēta no 1952. gada. Uzņēmums British Road Research Laboratory (RRL) šādu General Electric ražotu sistēmu uzstādīja automobilim Morris 6 ar trumuļu bremzēm, bet 1958. gadā kopā ar Dunlop viņi adaptēja sistēmu Jaguar automobiļiem ar disku bremžu mehānismiem. Par sērijveida lietošanu vēl nevarēja runāt: tā bija izmēģinājuma ekspluatācija. Sistēma bija mehāniski hidrauliska konstrukcija priekšējiem riteņiem.
Darbības princips balstījās uz disku pāra mijiedarbību. Viens bija savienots ar riteni, bet otrs attiecībā pret pirmo varēja griezties līdz 90 grādu leņķim, taču tā mobilitāti ierobežoja berze gumijas blīvēs, paša diska inerce un atsperes spriegojums. Strauji bloķējot riteņus, otrais disks pagriezās attiecībā pret pirmo un bloķēja bremžu hidraulisko līniju, pārslēdzot to uz hidroakumulatoru. Pēc riteņa griešanās atjaunošanas atspere atgrieza diskus sākotnējā stāvoklī. Iedarbošanās frekvence bija aptuveni 10 herci − tolaik tas bija pietiekami.
Pēc uzlabošanas sistēma 1966. gadā tika uzstādīta pirmajā sporta pilnpiedziņas automobilī Jenssen FF (Lielbritānija) ar nosaukumu “Dunlop Maxaret Anti-skid system” un pat dažos – arī britu – motociklos Royal Enfield Super Meteor. Jenssen modeļos tika izmantota vienkanāla shēma: vienīgo riteņu ātruma devēju uzstādīja sadales kārbā (tas bija pilnpiedziņas automobilis), un sistēma vienlaikus atlaida bremzes visiem riteņiem. Lai gan konstrukcija bija vienkārša, tā izrādījās visai efektīva.
Amerika
ASV Ford bija pirmais ražotājs, kas relatīvi sērijveidā sāka izmantot pretbloķēšanas sistēmu Premium zīmola Lincoln automobiļiem. Pirmais modelis ar ABS opciju bija 1954. gada modelis Lincoln Continental Mark II. Sistēmas ražošana ilga nepilnus trīs gadus: tā izrādījās sarežģīta un dārga, turklāt izpildmehānismu masa uz riteņiem bija pārāk liela. Tas negatīvi ietekmēja gaitas kvalitāti.
Ford otrais mēģinājums bija veiksmīgāks: kopā ar uzņēmumu Kelsey Hayes tika izveidota mehāniskā sistēma Sure Track. Tā iedarbojās tikai uz aizmugurējo asi, tomēr manāmi palielināja vadāmību bremzējot. Pats galvenais – sistēmas pašizmaksa izrādījās pilnīgi pieņemama, lai no 1971. gada tiktu ieviesta Lincoln Continental Mark III standarta aprīkojumā. 1971. gadā sistēmas Кelsey Hayes Electro Anti-lock pilnveidotā versija – tā dēvētā EAL – tika uzstādīta modelī Nissan President.
Arī Chrysler, kas tolaik sevi pozicionēja kā autoražotāju, kurš izmanto progresīvus tehniskos risinājumus, centās neatpalikt. 1966. gadā tika piedāvāta Ford sistēmai līdzīga mehāniskā sistēma Sure Brake, taču tā, tāpat kā citas tamlīdzīgas mehāniskās sistēmas, neguva panākumus. 1971. gadā sadarbībā ar uzņēmumu Bendix tika izstrādāta elektroniskā sistēma, kas iedarbojās jau uz četriem riteņiem. Pirmais automobilis, kurā tika uzstādīta elektroniskā sistēma Sure Brake, bija 1971. gada modelis Chrysler Imperial.
Tajā pašā laikā pretbloķēšanas sistēmu sāka izmantot arī GM, bet vēl tikai aizmugurējai asij. Sistēma tika nosaukta par Trackmaster, tā arī bija elektroniska, taču ļoti vienkārša. Pilnīgas trīs kanālu ABS ar priekšējo riteņu griešanās devējiem GM gamma platformā parādījās tikai 20. gs. 80. gados.
Eiropa
Tiek uzskatīts, ka Eiropā ABS ieviešanas ziņā celmlauzis bija uzņēmums Bosch, kas 1978. gadā laida klajā elektronisku trīs kanālu ABS. Sistēma gandrīz uzreiz tika uzstādīta BMW un Mercedes-Benz vadošajos modeļos, un autoražotāji ieguldīja daudz līdzekļu šīs opcijas popularizēšanā. Protams, Vācijas koncerns bija un ir viens no vadošajiem spēlētājiem šajā jomā, tomēr Eiropas sērijveida automobiļos ABS tika uzstādīta daudz agrāk, bet Bosch šo tirgu sākumā nebija ņēmis vērā. Par iepriekš minētā uzņēmuma Jensen Motors pieredzi sāka interesēties British Motor Corporation, kas diezgan lētajā 1964. gada modeļa sedanā Austin 1800 uz aizmugurējās ass uzstādīja ABS. Sistēmu ražoja gandrīz masveidā, tā bija mehāniska, ar devēju uz pārnesumkārbas – līdzīga tai, kura bija amerikāņu automobiļos.
20. gs. 70. gadu beigās Bosch ABS konstrukcijas ziņā bija viena no progresīvākajām, taču tās pašizmaksa bija diezgan augsta. Šī iemesla dēļ Vācijas koncerns neuzskatīja par iespējamu ABS ražot masveidā un pozicionēja to kā prestiža un drošības elementu. Pavisam citāda attieksme bija uzņēmumam Tevis – Continental struktūrvienībai. Tā ABS Mark II ar elektronisku vadību izrādījās ievērojami lētāka un tāpēc daudz populārāka nekā Bosch ABS. Sistēma tika prezentēta 1984. gadā un ātri kļuva visizplatītākā gan Eiropā, gan citur – to uzstādīja Saab, Mercedes-Benz, Jaguar, Alfa-Romeo, Ford, Porsche un Buick modeļos.
Bosch un Continental vēlāk kļuva vieni no vadošajiem drošības sistēmu komponentu ražotājiem Eiropā. Konkurence starp diviem lielajiem uzņēmumiem likumsakarīgi veicināja gan pašizmaksas samazināšanos, gan sistēmu tehnoloģisku pilnveidošanu. Izstrādātāji periodiski mēģināja atteikties no vairākiem mehāniskajiem komponentiem, piemēram, no bremžu pastiprinātāja dažos Citroёn vai vairākos Mercedes-Benz ar SBC bloku.
Kā zināms, kopš 2004. gada Eiropas automobiļos obligāti ir jābūt uzstādītai ABS. Turpmākā straujā tehnoloģiju attīstība radīja priekšnoteikumus, ka uz ABS bāzes tika izstrādātas pretslīdes sistēmas, automātiskās bremzēšanas sistēmas un citas elektroniskās ierīces, kuras pat ne īpaši pieredzējušam autovadītājam ne tikai palīdzēja viegli tikt galā sarežģītās situācijās uz ceļa, bet arī bieži vien pat neradīja aizdomas par tām, jo elektronika visu paveica pati.



Savas pastāvēšanas laikā ABS ir piedzīvojusi ievērojamu evolūciju, tomēr pamatprincips un funkcionālie elementi tika izstrādāti jau sen. Tipiskā ABS iekļauti riteņu griešanās ātruma devēji, vadības vārsti hidrauliskajā bremžu sistēmā un elektroniskais bloks, kas saņem informāciju no devējiem un vada vārstu darbību. Ja devējs, kas uzstādīts uz riteņa rumbas, signalizē par strauju gaitas palēnināšanos vai pilnīgu apstāšanos, vadības bloks dod komandu īslaicīgi atvērt vārstu, lai samazinātu spiedienu bremžu maģistrālē un atbloķētu bremzēto riteni. Riteņu devēju aptaujas un riteņu atbloķēšanas procesu vadības bloks var veikt vairākas reizes sekundē.
20. gs. 80.−90. gados skeptiski noskaņoti automobiļu īpašnieki apgalvoja, ka ABS ir tikai kārtējā nekur nederīgā mārketinga opcija: sistēmas darbību it kā varot aizstāt ar parasto pārtraukto bremzēšanu. Zināmā mērā tā tas ir, bet tikai daļēji. Automobiļu ražotāji, kuri popularizēja ABC, minēja šādu argumentu: “Pat visprofesionālākais autovadītājs nevar sacensties ar ABS, jo cilvēks nespēj nodrošināt pārtrauktu bremzēšanu ar frekvenci 15−20 reizes sekundē, turklāt vienlaikus apbraucot šķērsli.” Runājot par mūsdienu ABS, var piebilst, ka sistēmas darbības imitēšanai ne tikai autovadītājam ir jāprot nospiest bremžu pedāli 15−20 reizes sekundē, bet arī jābūt četriem bremžu pedāļiem – pa vienam katram ritenim. Kāpēc?
Ir jēdziens “daudzkanālu ABS”. Kanālu skaits nozīmē vadības vārstu skaitu bremžu sistēmā. Pašas pirmās ABS bija vienkanāla – proti, tās atbloķēja uzreiz visus riteņus. Vēlāk parādījās divu kanālu sistēmas ar diviem vārstiem − priekšējai un pakaļējai asij. Trīs kanālu ABS bija paredzēti divi vārsti priekšējās ass riteņiem un kopējais vārsts pakaļējai asij. Mūsdienu ABS ir četru kanālu – proti, katram ritenim savs vārsts.

Pirmais automobilis, kuram tika uzstādīta ABS testa versija, bija britu 1952. gada modelis Morris 6

Pirmais Eiropas automobilis, kurā ABS tika izmantota gandrīz masveidā, bija 1964. gada Austin 1800

Pirmais amerikāņu automobilis ar ABS opciju − 1954. gada modelis Lincoln Continental Mark II

Pirmā elektroniski vadāmā ABS tika izmantota 1971. gada modelim Chrysler Imperial

Pirmais japāņu automobilis ar ABS – Nissan President. 1971. gadā pretbloķēšanas sistēma kā opcija tika uzstādīta modeļa pirmajā paaudzē, kas tika ražota no 1965. gada līdz 1973. gadam

Pirmais motocikls, kuram eksperimentāli un nelielās sērijās tika uzstādīta ABS, bija britu Royal Enfield Super Meteor, kas tika ražots no 1952. gada līdz 1962. gadam