Publikācijas datums: 2022-04-11

Kas ir mainījies motociklu industrijā beidzamajos 20 gados

Sākotnēji motocikls tika radīts kā viegls un parocīgs, lēts transportlīdzeklis darbaļaudīm, taču radīšanas pamatideju tas ir zaudējis jau sen. Ar motocikliem mūsdienās pārvietojas dažādu profesiju, rasu, dzimuma un sociālo slāņu cilvēki, jo tie ir kļuvuši ne vien ērti un praktiski, bet daudziem tas ir stils vai dzīvesveids. No parasta transportlīdzekļa tas ir kļuvis par sabiedrības kopības sajūtas veicinātāju ‒ kur ir redzēts, ka autovadītāji sveicinās, braucot viens otram pretī?

Katrā desmitgadē ir stāsti, cilvēki un motocikli, kas ir atstājusi ievērojamu iespaidu uz visu motociklu kultūru. Esmu novērojis, ka motociklu industrijā aptuveni reizi desmitgadē vienmēr ir bijuši “progresa lēcieni”, tādēļ pavisam nedaudz aplūkosim, kas ir mainījies šajās divās dekādēs motociklu pasaulē, jo sen ir pagājis spilgtais 2008. gads un vēl senāks ir 2000. gada R1a, kas bija novatorisks, nesasniedzams un skaists (aktuāls dizains gan tam ir vēl šodien). Manuprāt, nākamais “progresa lēciens” jau ir noticis un tas ir elektrības zīmē...



Apskatot īstākos darba klases motorizētos transportlīdzekļus ‒ mopēdus un motorollerus ‒, domāju, esam pamanījuši, ka māju iekšpagalmi ir kļuvuši klusāki nekā pirms desmit gadiem, jo mūsdienās ir lielas grūtības nopirkt 2T motorollerus un modificēt tos par ņipriem, pensionārus kaitinošiem, jauniešu “izpausmju” objektiem. Ja divtūkstošo gadu vidū tas bija daudzu jauniešu sapnis un tos importēja no Japānas un Eiropas lielos daudzumos, tagad mūsdienās šo nišu ir stingri ieņēmuši austrumu ražotāji un potenciālais pircējs jau sen nav jaunietis, bet gan prasīgs patērētājs, kurš uzskata, ka “bleķim” ir jākalpo lietū, sniegā, karstā vasarā un jābūt lētam apkalpošanā. Protams nevaram aizmirst lielu, ērtu top klases skuteru publiku, kuru prioritāte ir komforts, jauda un praktiskums (ar lielo burtu), ‒ šos potenciālos pircējus var apmierināt gandrīz visi ražotāji un tieši šajā segmentā ražotāji nav žēlojuši savus līdzekļus ‒ to var redzēt, paskatoties uz maksiskuteriem (no 125 cm3 ->). Beidzamajā desmitgadē to īpašnieku skaits ir stipri audzis.

Tendences ir mainījušās arī ikdienas motociklos un pirkšanas paradumos. Mūsdienu motociklu īpašnieki izvēlas iegādāties jaunākus, lētākus un vienkāršākus motociklus, nevis jaudīgus, vecāku gadu gājuma motociklus, kas īpašniekam var sagādāt lielas galvassāpes. Tendenci ir uztvēruši arī ražotāji ‒ diemžēl, mūsdienās ieejot veikalā, nevaram ieraudzīt plašu kolekciju izvēli ar dažādu uzbūvju dzinējiem. Tiek izmantoti dažu veidu dzinēji, un varam tos vērot gan kruīzeros, gan tūrisma, gan ielas motociklos, un tā ir neatņemama optimizācijas prakse mūsdienās, diemžēl tas padara motociklu klāstu marginālu ‒ līdzīgi kā autorūpniecībā ‒, nav interesantu transportlīdzekļu, ir daudz labu viduvējību, bet bez īpaša rakstura. Protams, daudzi ražotāji, nevēloties zaudēt savas “saknes”, pilnveido un attīsta tieši “interesantos” motociklus, bet visai bieži viņu paspārnē ir vairāki citi modeļi, kuriem ir vienādi dzinēji un pielāgota šasija. Šajā sarakstā droši varam minēt daudzus ražotājus: Kawasaki ar ER/Z 650; Honda ar CB/NC/REBEL/AFRICA; Yamaha ar MT/Tenere/Tracer utt. Daudzi ražotāji samazina modeļu klāstus, tas ir ietekmējis dažādu dalībnieku ienākšanu tirgū: agrajos divtūkstošajos klibais un īpašnieku nomocītais Triumph nu jau aptuveni desmit gadus ar lielu jaudu un, abām kājām stāvot uz zemes, ir pozitīvi pieteicis sevi Eiropas tirgū un par eksotiku to uzskata cilvēks, kurš neko vairāk kā lielo japāņu četrinieku nav mēģinājis uzlūkot ar nopietnību. Eiropas ražotāji ir pieteikuši sevi ļoti nopietni gan ielas, gan sacīkšu motociklu ražošanā, to varam novērot BMW, Ducati, KTM/HUSQVARNA, MV Agusta. Manuprāt, šo ražotāju izgatavoto dzinēju vadība, elektronika ir tas, kas šajā desmitgadē ir attīstījies visvairāk, tas ir licis pilnīgi visiem ražotājiem īpaši pievērsties vadības un elektronikas attīstīšanai (arī zaļais kurss liek to steigšus darīt visiem).

Sacīkšu trasēs varam vērot Eiropas motociklu dominanci mazajās un vidējās klasēs un ļoti uzbrūkošu stratēģiju karaliskajās klasēs. Bezceļu sacensībās (enduro, motokrosā, triālā, rallijā) Eiropas ražotāji ir izvirzījušies vadībā pēdējos divdesmit gados. Ir atgūts tas, ko Japāna izdarīja ar Eiropas ražotājiem pirms 50 gadiem (precīzāk, eiropieši ir izdarījuši ar japāņiem, ko tie pirms 50 gadiem izdarīja ar eiropiešiem motociklu tirgū). Nevaram aizmirst jauninājumus, ko japāņu inženieri ieviesa sportā, ‒ četrtaktu dzinēju atgriešanās bezceļu un šosejas motociklu sacīkšu priekšgalā, pirmās “iešprices” bezceļu motocikliem u. c. Eiropas ražotāji ar savu elastību ražošanā ir apsteiguši japāņus, un japāņu konservatīvā domāšana šoreiz nav bijusi stiprākā puse, to rāda Eiropas ražotāju pārdoto motociklu skaitļi (KTM aptuveni +20% pārdoto motociklu). BMW un Triumph nav tikai viena motocikla modeļa zīmols ‒ abiem ražotājiem ir sporta motocikli un, protams, populārie piedzīvojumu motocikli, un pat kruīzeri (jā, arī BMW ir kruīzers) un Harley-Davidson ir piedzīvojumu motocikls. Ja kāds būtu minējis kaut ko tādu vismaz pirms desmit gadiem, tās varētu uzskatīt par trakām fantāzijām ‒ šodiena rāda pilnīgi citas iezīmes.

Beidzamie divdesmit gadi motociklu attīstībā ir bijuši ļoti progresīvi, savukārt ekipējums ir spējis visu šo milzu progresu “pavērot no malas”. Ķiveru ražošanas tehnoloģijas ražotājiem ir samērā līdzīgas. Top klases sacīkšu ķiverēs ir mainījies dizains un daži interjera materiāli komfortam. Ikdienas ķiverēs gan ir vērojama savstarpēja konkurence ar cenu un ar to, kas cenā ir iekļauts. Aptuveni pirms 20 gadiem tika ieviestas ķiveres ar paceļamu žokli, kas nu jau ir ikdienas piedāvājumā pilnīgi visiem ķiveru ražotājiem. Šobrīd nav citu radikālu jauninājumu un tehnoloģiju braucēju ekipējumā, bet esošais tiek pilnveidots. Jāsaka godīgi, novatoriska lieta, ko esmu pamanījis un kas gūst aizvien lielāku popularitāti, pirmkārt, sportā, otrkārt, ikdienas lietošanā, ir gaisa spilvenu tehnoloģijas. Ideja ir aptuveni 20 gadus jauna, bet beidzamajos trijos gados ražotāji ir spilgti pierādījuši, ka lietotājam tas nav nesasniedzams produkts. Lielākā daļa pasaules motošosejas sportistu lieto šīs tehnoloģijas jau vismaz trīs gadus, šogad, pavērojot Dakaras rallija braucēju ekipējumu, esmu ievērojis tieši gaisa spilvenu atpazīšanas zīmes uz jakām. Esmu pārliecināts, ka drīzumā tas nonāks līdz ikdienas lietošanai.

Atgriežoties laikā, kad Discovery kanālā vērojām kārtējo realitātes šovu par “būvētajiem” motocikliem, tas likās kaut kas nereāls, šodien, atskatoties uz to, varu droši teikt: “Cik briesmīgas lietas mums likās interesantas! Un paies laiks, skatīsimies sociālo tīklu laika joslas (jo fotoalbumu jau sen nevienam nav) un brīnīsimies par šodienas “aktualitātēm”, taču ceru, ka motocikli vēl tomēr rūks kādu brīdi.”